Kur un kā piedzima orientēšanās telpās?

Latvijā pagājušā gadsimta 70-90tajos gados Telpu-O norisinājās, dažādos kultūras un izklaides pasākumos, kā papildinājums attiecīgajai programmai un arī orientēšanās sporta popularizēšanas nolūkos.
1985. gadā tika nodrukāta pirmā krāsainā Telpu orientēšanās sacensību karte Rīgas sporta pils sporta spēļu arēnai. Mūsdienās šīs celtnes  vairs nav un klīst runas, ka tajā teritorijā, it kā būšot rīdzinieku mazdārziņi… Šīs kartes autors bija Jānis Ģipslis.

Arī toreiz tika rīkotas aptaujas un katra gada beigās tika vērtēti gada labākie Latvijas sporta laureāti dažādās nominācijās un individuāli sporta laureāta titulu piešķīra un apbalvoja sešus labākos sportistus. Pirmo reizi orientēšanās sporta vēsturē, 1985. gada sporta laureātu, dāmu vērtējumā pirmajā sešiniekā (5. vietā) iekļuva orientieriste Alīda Zukule, kura joprojām ir visu laiku labākā orientieriste un mūsdienās viņu pazīst, kā Alīdu Ābolu.

Toreiz sporta laureātu godināšana notika Rīgas sporta pilī un pasākuma apmeklētāju izklaidei tika sarīkotas Telpu-O sacensības, kurās tika lietota šī pirmā krāsainā Telpu-O karte.

Bet pirmās oficiālās telpu orientēšanās sacensības notika 2009. gadā Rīgas skolēnu pilī. Tās rīkoja orientēšanās sporta entuziasts Mārtiņš Līsmanis.

Diemžēl nav precīzas ziņas, kad un kur notika telpu orientēšanās pasākumi pirmo reizi, bet ir zināms tas, ka pagājušā gadsimta 60-tajos gados, kad Latvijas skolās, sāka veidoties orientēšanās sporta pulciņi un dažādās ārpusskolas izglītības iestādēs orientēšanās sporta sekcijas, skolēniem orientēšanās apmācība notika arī sporta zālēs.

Toreiz treneri, orientēšanās sporta pulciņu vadītāji vai skolotāji, kā karti lietoja sporta zāles plānu, to nofotografēja vai pārkopēja un papildināja, iezīmējot tajā esošo inventāru, kas stacionāri piestiprināts pie sienām, kā arī iemērīja un iezīmēja uz grīdas iezīmētās sporta spēļu līnijas. Kā arī, atkarībā no trenera vai pulciņa vadītāja iztēles un fantāzijas, izdomāja īpašos apzīmējumus sporta zālē esošo vingrošanas un citu sporta inventāru, kuru var novietot jebkurā zāles vietā.

Viens no piemēriem ir šajā attēlā:

Kontrolpunktus izgatavoja no kartona, kā mazus kvadrātiņus, kuru nostiprināja uz grīdas vai pie sienas, atkarībā no tā, kā treneris, pulciņa vadītājs vai skolotājs bija izplānojis distanci.
Kā toreiz, tā arī mūsdienās joprojām sporta zālēs ar orientēšanās nodarbojās gan iesācēji, gan arī lietpratēji un pat arī ELITEs klases sportisti.
Attēla kreisajā pusē ir vienkārša iesācēju distance, bet to iesildīšanās nolūkos veic arī pat augstas klases sportisti. Labajā pusē ir sarežģīta distance, kurā pat augstas klases sportistam ne vienu reizi vien nākas žiglās kājas savaldīt, lai galvā domas neatpaliktu no tām …
Lai pilnveidotu kartes lasīšanas spējas, sporta zālē bez orientēšanās distanču vingrinājumiem, bija arī līnijveida vingrinājumi, atmiņas vingrinājumi un daudz dažādi citi vingrinājumi, kurus treneri, pulciņu vadītāji vai skolotāji, pielietojot savu izdomu, iepriekš sagatavo kārtējai nodarbībai.
Attēla kreisajā pusē jeb attēls “a” ir dalībnieka karte, kurā ar sarkanu punkt veida līniju (varētu būt arī mazas bultiņas)  ir iezīmēta distance, bet nav kontrolpunktu.
Attēla labajā pusē jeb attēls “b” ir attēlots, kurā vietā kontrolpunkti ir piestiprināti sporta zālē uz grīdas. Dalībnieka uzdevums ir skriet pa kartē norādīto līniju un savā kartē precīzi iezīmēt ceļā sastaptos kontrolpunktus.
Paldies par materiāla sagatavošanu Jānim Bergam!